Būsim godīgi – mums nepatīk ja mums zvana gandrīz katru dienu un māca kā dzīvot, pārmet kāpēc neatbraucām. Bet ja sāk stāstīt jau saviem kaimiņiem, tas bija mans pēdējais piliens
Pirmais zvans pienāca septiņos no rīta. Valda pamodās no uzstājīgā zvanīšanas trokšņa.
— Valdiņ, meitiņ! Kā gulēji? Ko sapņoji?
— Cik tagad ir pulkstenis? — Valda sašaurināja acis, skatoties uz ekrānu.
— Parasts rīta laiks! Jāceļas. Ko tu brokastosi?
— Nezinu. Kaut ko kā parasti.
— Nu tad pamosties. Diena ir sākusies. Es jau sen esmu piecēlusies. Vāru pusdienas. Arī tev vajadzētu normāli ēst. Nevis košļāt sviestmaizes.
Pēc attiecību iziršanas pirms gada Valda bija pieradusi mosties savā tempā. Neviens viņu necēla. Nesteidzināja. Nejautāja par brokastīm.
— Esmu pieaugusi sieviete. Pati tikšu galā ar ēdienu.
— Kāda tad tu esi pieaugusi? Piecdesmit divi gadi. Un dzīvo kā studente. Viena. Bez vīra. Bez bērniem blakus.
— Parunāsim vakarā, labi?
— Labi, meitiņ. Vakarā piezvanīšu.
Valda nolika klausuli un nodomāja: “Dīvaini. Agrāk viņa zvanīja reizi nedēļā, svētdienās.” Bet vakarā māte tiešām piezvanīja. Un nākamajā dienā no rīta. Un vakarā. Un tā katru dienu. Sākumā Valdai tas pat patika. Pēc ilgiem klusuma mēnešiem dzīvoklī radu balss sildīja. Likās — ģimene beidzot kļuvusi tuvāka.
— Valdiņ, kā tev darbā? Klienti ir?
Valda strādāja kancelejas preču veikalā. Pārdeva pildspalvas un burtnīcas. Arī mapes.
— Ir. Parasta diena.
— Un kā kolēģi? Neapceļ? Tu jau man esi tik maiga.
— Viss ir normāli.
— Un priekšnieks? Nepiesienas? Kad dod algu?
— Viss ir labi. Tiešām.
Bet pēc mēneša šīs sarunas sāka nogurdināt. Zvani nāca ne tikai no rīta un vakarā. Arī pa dienu. Dažreiz pusdienu pārtraukumā. Dažreiz tieši darba laikā.
— Valda, ko ēdi pusdienās?
— Pirku salātus blakus esošajā kafejnīcā.
— Kādi salāti? Ar ko? Un pirmais ēdiens? Zupu ēdi?
— Nē. Tikai salātus.
— Kā tikai salātus? Tas nav ēdiens! Jāēd kaut kas silts.
— Esmu pieaugusi. Pati zinu, ko ēst.
— Zini, zini. Tāpēc jau bieži nīkuļo.
Valda gribēja iebilst. Bet māte jau bija pārgājusi uz citu tēmu.
— Ar ko vakar runāji? Draudzenes zvanīja?
— Nē, neviens nezvanīja.
— Pavisam? Nu, gan tev dzīve. Jāaicina cilvēki uz mājām. Jāsazinās. Citādi sēdi kā pūce.
— Man patīk pabūt vienai.
— Tas nav pareizi. Cilvēkam jāsazinās ar cilvēkiem.
Valda nolika klausuli un aizdomājās. Agrāk māte tik aktīvi neinteresējās par viņas ikdienu. Bet tagad izvaicāja burtiski par katru soli.
Pēc diviem mēnešiem zvani kļuva par īstu sodu…
— Hallo.
— Valdiņ! Kur tu esi? Es zvanu jau pusstundu!
— Biju dušā. Tikko iznācu.
— Dušā? Bet kāpēc nepaņēmi telefonu līdzi vannas istabā?
— Kam man telefons vannas istabā?
— Bet ja nu man kaut kas notiek? Un tu neuzzināsi?
— Ja notiks kaut kas nopietns — kaimiņi paziņos.
— Kādi kaimiņi? Viņiem taču nav pienākums. Nē, tā neder. Tev jābūt vienmēr sasniedzamai.
Valda nopūtās. Māte kļuva arvien prasīgāka.
— Un vēl. Gribu zināt, kur tu ej. Vakar zvanīju astoņos. Tu necēli klausuli.
— Es gāju uz veikalu. Pēc maizes. Telefonu atstāju mājās.
— Astoņos vakarā pēc maizes? Dīvains laiks.
— Kas tur dīvains? Veikals strādā līdz deviņiem.
— Vienalga dīvaini. Tumšā blandīties pa ielām.
Valda sajuta kairinājumu. It kā viņa būtu pusaudze zem vecāku kontroles.
— Es neblandos. Es dzīvoju.
— Nu, nu. Dzīvo. Tikai brīdini, kad izej no mājām.
— Brīdināt? Tevi?
— Protams. Citādi es uztraucos. Zvanu. Neatsaucas. Domāju — varbūt kaut kas noticis.
Ceturtajā mēnesī Valda sāka melot
— Sveika.
— Valdiņ! Kur biji? Zvanīju pusdienlaikā. Neatbildēji.
— Biju darbā. Daudz klientu.
Patiesībā viņa bija ieslēgusi klusuma režīmu. Gribēja kaut stundu pabūt klusumā.
— Un ko pārdevi?
— Parastās lietas. Pildspalvas. Zīmuļus.
— Un kādi ir pircēji? Pieklājīgi?
Valda saprata — viņa ir nogurusi atbildēt uz bezgalīgajiem jautājumiem. Katra saruna pārvērtās pratināšanā.
— Un ko vakarā darīji?
— Skatījos televizoru.
— Ko skatījies?
— Seriālu par mīlestību.
Patiesībā Valda lasīja grāmatu. Bet negribējās skaidrot. Valda sāka ievērot — pēc zvaniem viņa vienmēr jūtas vainīga. It kā dara kaut ko nepareizi. Piektajā mēnesī viņa nolēma runāt atklāti.
— Varbūt nav nepieciešams zvanīt katru dienu?
— Kāpēc nav nepieciešams? Es par tevi uztraucos.
— Bet es taču esmu pieaugusi. Pati varu par sevi parūpēties.
— Vari, vari. Esmu redzējusi, kā tu par sevi rūpējies. Dzīvo viena. Kārtīgi neēd.
— Tas viss ir mana izvēle. Un dzīvoju es normāli.
— Normāli… Bet ja kas notiks? Kurš tev palīdzēs?
— Tikšu galā.
— Netiksi galā. Tāpēc es arī zvanu. Sekoju, lai tu normāli dzīvotu.
Vārds “sekoju” iegriezās ausīs.
— Tātad tu mani izseko?
— Rūpējos. Neizsekoju, bet rūpējos.
— Un kāda ir atšķirība?
— Atšķirība ir tajā, ka esmu tava māte un man ir tiesības zināt, kā dzīvo mana meita.
Valda apklusa. Ko teikt bija bezjēdzīgi. Bet iekšēji viss savilkās.
Lasi vēl: Ar vīru Andri kopā nodzīvojām 31 gadu un patiesību uzzināju tikai šajā sirmajā vecumā – pašai kauns
Sestais mēnesis pagāja pastāvīgā spriedzē. Valda baidījās no zvaniem. Telefons zvanīja. Un viņa domāja: “Atkal.”
— Valdiņ, kāpēc ilgi necēli klausuli?
— Man bija aizņemtas rokas.
— Ar ko aizņemtas?
— Mazgāju traukus.
— A ilgi mazgāt? Tur vesels servīze, vai?
— Nu, kas tie par jautājumiem?
— Normāli jautājumi. Interesējos par tavu dzīvi.
Valda sāka izslēgt telefonu uz kādu laiku. Stundu divas klusuma. Pēc tam ieslēdza un redzēja neatbildētos zvanus. Dažreiz desmit gabalus.
Septītajā mēnesī viņa sāka izvairīties
— Esmu darbā. Pārzvanīšu.
— Kad pārzvanīsi?
— Vakarā.
— Cikos vakarā?
— Nezinu precīzi. Pēc darba.
— Un cik ilgi šodien strādā?
— Līdz sešiem.
— Tātad pusseptiņos gaidīšu zvanu.
Valda nolika klausuli un saprata — tagad viņai ir pienākums piezvanīt tieši pusseptiņos. Citādi sekos jauni jautājumi un pretenzijas. Devītajā mēnesī notika kaut kas dīvains.
Valda uz ielas satika kaimiņieni — Gundegas tanti. Viņa bija laba mātes paziņa.
— Valdiņ! Kā tev iet? Tava māte par tevi visu laiku runā.
— Ko runā?
— Nu, viņa uztraucas par tevi. Saka — viena dzīvo. Nezvana. Neapciemo.
— Kā nezvana? Mēs taču katru dienu runājam.
— Katru dienu? — Gundegas tante bija pārsteigta. — Dīvaini. Bet viņa man sūdzas — esi viņu pavisam aizmirsusi.
Valda apjuka.
— Mēs tiešām runājam katru dienu. Viņa man zvana vairākas reizes.
— Varbūt tas izklausīsies neticami. Bet vai tiešām ir iespējams, ka pašu māte tik ilgi spēlē teātri? — Gundegas tante pakratīja galvu. — Lai gan… Zini, Valda, tava māte jūtas ļoti vientuļa. Īpaši pēc tēva aiziešanas. Varbūt viņa vienkārši nezin, kā pateikt — viņai ir neomulīgi vienatnē?
Valda stāvēja kā zibens spēriena ķerta.
— Tātad viņa visiem saka, ka es viņu neapciemoju un nezvanu?
— Jā. Un vēl saka — neesot pateicīga. Ka viņa tevi audzinājusi, audzinājusi. Bet tu dzīvo savu dzīvi.
— Bet es ar viņu runāju katru dienu.
— Tad es nesaprotu, kāpēc viņa tā runā.
Vakarā Valda ilgi sēdēja virtuvē un domāja. Kas notiek? Kāpēc māte vienu saka viņai. Un pavisam ko citu — paziņām?
Pus desmitos iezvanījās telefons.
— Valdiņ, kā tev iet? Ko ēdi vakariņās?
— Es šodien satiku Gundegas tanti.
— Nu, un?
— Viņa teica — tu sūdzies, ka es tev nezvanu.
Klusums.
— Tu dzirdi?
— Dzirdu.
— Tad kāpēc tu tā runā? Mēs taču runājam katru dienu.
— Nu… Gundega mīl tenkas. Varbūt kaut ko sajauca.
— Vai arī tu viņai saki nepatiesību.
— Kādā nepatiesību?
— Par to, ka esmu nevīžīga. Par to, ka neapciemoju un nezvanu.
— Valdiņ, neizdomā. Es neko tādu neteicu.
Bet Valda sadzirdēja balsī neuzticību.
— Saki godīgi. Kāpēc tu man zvani katru dienu?
— Kāpēc? Es taču par tevi uztraucos.
— Uztraucies vai kontrolē?
— Kas tās par muļķībām?
— Nav muļķības. Tu gribi zināt katru manu soli. Kur esmu. Ko ēdu. Ar ko runāju. Tās nav rūpes. Tā ir kontrole.
— Esmu tava māte.
— Un kas? Tas dod tiesības sekot katrai manai elpai?
Un tad viņa sāka…
— Esmu viena, Valdiņ. Pavisam viena. Tēta nav. Tu dzīvo desmit pieturu attālumā, bet es te viena…
Beidzot patiesība.
— Bet tā nedrīkst. Tu liec man justies vainīgai. Liec man atskaitīties kā skolniecei.
— Vienkārši gribu zināt — tev viss ir labi.
— Bet kaimiņiem un paziņām tu saki, ka es tevi atstāju?
— Nesaku es tā…
— Saki. Gundegas tante pati teica.
Māte nopūtās.
— Nu… Varbūt dažreiz pasūdzos. Ka tu reti brauc ciemos.
— Reti? Es braucu pie tevis katru nedēļas nogali.
— Bet dzīvo atsevišķi.
— Esmu pieaugusi sieviete, protams, ka dzīvoju atsevišķi. tas takā tā ir pieņemts.
— Bet man ir vientuļi.
Mātes dubultspēle ilga gadu, līdz kaimiņiene atklāja patiesību. Valda saprata — māte bija sapinusies savā manipulācijā. No vienas puses — zvani katru dienu. No otras — sūdzības par vientulību.
— Varbūt vienosimies. Es pati zvanīšu. Kad gribēšu parunāt. Bet tu pārtrauksi zvanīt katru dienu.
— Bet ja es uztraukšos?
— Uztrauksies — piezvanīsi. Bet ne katru dienu trīs reizes.
— Bet ja nu tu aizmirsīsi piezvanīt?
— Neaizmirsīšu.
— Bet ja nu aizmirsīsi?
— Tev man jāuzticas.
— Es uzticos…
— Nē, tu neuzticies. Citādi tu nekontrolētu katru soli.
Viņa apklusa.
— Labi, — viņa beidzot teica. — Pamēģināsim.
Pirmā nedēļa bija grūta. Valda gaidīja zvanus aiz ieraduma. Bet telefons klusēja.
Otrdien viņa pati piezvanīja.
— Kā iet?
— Labi. Un tev?
— Arī labi.
Saruna ilga tikai desmit minūtes. Bet tās bija mierīgas desmit minūtes. Bez pratināšanas un kontroles. Svētdien Valda atbrauca pie mātes. Viņas dzēra tēju. Runāja par visu pa druskai. Māte nejautāja, ko Valda ēda vakar un kur bija trešdien.
— Zini, — viņa teica, — man tiešām bija neomulīgi. Pēc tēta aiziešanas. Es domāju — ja tev nezvanīšu, tu mani pavisam aizmirsīsi.
— Neaizmirsīšu.
— A vēl man likās — tā es būšu vajadzīga. Ka tu sapratīsi, cik ļoti es par tevi uztraucos.
— Es sapratu. Bet uztraukums un kontrole ir dažādas lietas.
— Jā, esmu jau sapratusi.
Mēnesi vēlāk viņas bija pieradušas pie jaunajiem noteikumiem. Valda zvanīja divas trīs reizes nedēļā. Brauca ciemos katru nedēļas nogali. Māte vairs neprasīja atskaites par katru soli.
— A zini, — viņa reiz teica, — Gundegas tante saka, ka esmu kļuvusi mierīgāka.
— Tiešām?
— Tiešām. Un tu esi kļuvusi priecīgāka. Agrāk vienmēr biji saspringta, kad zvanīji.
— Protams. Es jau baidījos no taviem zvaniem.
— Piedod.
— Viss ir labi.
Valda saprata — dažreiz cilvēki jauc rūpes ar kontroli. Domā — jo vairāk zvana un jautā, jo vairāk mīl. Patiesībā mīlestība ir māka atlaist. Dot brīvību. Uzticēties. Un vēl — būt godīgam. Pret sevi un pret tuvākajiem. Nemelot par vientulību. Neizdomāt iemeslus kontrolei. Māte vienkārši bija vientuļa — tā bija taisnība. Bet zvani katru dienu problēmu neatrisināja. Tikai radīja tuvības ilūziju.
Īsta tuvība parādījās tad, kad viņas pārtrauca spēlēt spēles. Kad sāka godīgi runāt par savāmproblēmām un vajadzībām. Telefons klusēja uz galda. Un tas bija labs klusums. Nevis tukšums, bet brīvība. Rīt viņa piezvanīs. Kad gribēs. Kad būs gatava runāt no sirds. Nevis atbildēt uz pratināšanu. Un māte gaidīs šo zvanu. Neprasot. Nekontrolējot. Vienkārši gaidīs un uzticēsies. Jo patiesas attiecības veidojas uz uzticības. Nevis uz trauksmes pazaudēt vienam otru.
Dažreiz vistuvākie cilvēki mūs spiež ar savām “rūpēm”. Un ir vajadzīga liela drosme, lai teiktu: “Apstājies. Es tevi mīlu, bet tā nevar.” Bet tikai tā var saglabāt patiesu tuvību.
A vai jums ir bijušas līdzīgas situācijas ar radiniekiem? Kā tikāt galā?
